29.09.2017

Padoties ir aizliegts!

SQUALIO pārdošanas atbalsta speciāliste Diāna Kīne nupat ir atgriezusies no 105 kilometru gara pārgājiena pa Karaļa taku Zviedrijā, kas atrodas aiz Ziemeļu polārā loka. “National Geographic” 2015. gadā šo maršrutu iekļāva starp 15 pasaules krāšņākajiem.

Squalio: Kur Tu īsti biji un kāds bija Tavs maršruts?

– Mans rudens piedzīvojums jeb “BK TRAVEL KUNGSLEDEN” ekspedīcija aiz polārā loka sākās agrā 11. septembra rītā. Kopā ar astoņiem citiem piedzīvojumu meklētājiem devāmies no Rīgas cauri Igaunijai, ar prāmi pārcēlāmies uz Somiju un tālāk braucām uz Zviedriju. Īsu brīdi pabiju arī turpat blakus esošajā Norvēģijā. Trijās no četrām valstīm viesojos pirmo reizi, lai arī tikai cauri braucot, šis bija īsts piedzīvojums astoņu dienu garumā.

 

Squalio: Tu jau sen nodarbojies ar “trekingu”? Kā šī aizraušanās sākās?

– Savu pārgājienu karjeru aizsāku pirms vairāk kā diviem gadiem un sākums tai ir diezgan smieklīgs – viena dzirkstošā vīna stāsts. Manā dzīvē šis gadījums atklāja daudz. Krietni vairāk, nekā es tajā brīdī būtu spējusi iedomāties. Tas man atklāja manu hobiju, sirdslietu un mani pašu jaunā gaismā.

2015. gada vasarā nolēmu pieveikt savu pirmo garā pārgājiena distanci. Saderēju ar kādu pārgājiena entuziastu, ka spēšu divās dienās noiet 180 km un par to saņemšu aukstu “Prosecco”. Sarunāts! “Vienu vai divus, vai varbūt kasti”, noteica mans labs paziņa ar smaidu uz lūpām, jo skaitam toreiz jau nebija nozīmes.

Mana apņemšanās daudziem bija kā labs joks ar likmēm par kilometru, kurā salūzīšu. Un, jā, viņiem bija taisnība. Toreiz es tiešām salūzu. Biju nogājusi kādus 100 kilometrus līdz beidzot padevos.

Domāju, ka pat uz abu roku pirkstiem nebūtu iespējams saskaitīt visas tās iesācēju kļūdas, kuras toreiz pieļāvu. Tā bija drausmīga izgāšanās. Taču tagad to visu atceroties, man gribas sevi paslavēt. Gan par stūrgalvību, gan arī neapdomību, jo, ja es nebūtu pieļāvusi visas tās kļūdas, es nebūtu guvusi tik labu pieredzi saviem nākamajiem kilometriem.

Man nepatīk atstāt lietas nepadarītas, tāpēc biju apņēmības pilna pieveikt nenoieto distanci. Šobrīd esmu to jau krustu šķērsi izstaigājusi un izskrējusi. Man tas ir ļoti īpašs maršruts.

 

Squalio: Kas Tevi motivēja doties aiz Ziemeļu polārā loka?

– Izdzīvot aiz polārā loka – skan grandiozi, vai ne?! Tā vien jau ir vērts tur pabūt, lai pēc tam to izmestu kā varoņdarba frāzi savā dzīves CV. Bet, nē, ne jau tāpēc es turp devos un ne jau polārais loks mani tik ļoti vilināja. Mani sauca kalni!

Attīstība un izaugsme. Man netīk stāvēt uz vietas vai apstāties pie sasniegtā, tādēļ nolēmu savus taku pārgājienus pārcelt jaunā līmenī – augšā. Man ir mīļš teiciens: “Ja tu patiesi kaut ko vēlies, visa pasaule sadosies rokās, lai tas notiktu”. Un šoreiz ar mani tiešām tā arī notika.

Neilgi pēc manas apņemšanās “Baltā kalna travel” komanda savā “Facebook” lapā ievietoja aicinājumu doties iekarot Karaļa taku un Zviedrijas kalnus. Man nebija ilgi jādomā. Es gribēju redzēt, vai tas man ir pa spēkam un vai šajā vidē jūtos labi. Atlika tikt galā tikai ar vienu – pārliecināt pieredzējušos puišus ņemt mani līdzi. Zinot “Baltā kalna” labākās tradīcijas, bija skaidrs, ka šis gājiens nebūs nekāda pastaiga parkā ar maigiem vēja glāstiem, bet gan kārtīgs rāviens ar smagu pārbaudījumu fiziskajai un garīgajai izturībai. Tātad – vēl viena iespēja uzvarēt sevi – mana labākā motivācija.

 

Squalio: Kādas bija lielākās grūtības un kas Tev sagādāja vislielāko prieku šī ceļojuma laikā?

– Tas varbūt dīvaini skanēs, taču šādos gājienos vislielāko prieku man sagādā tieši grūtības un to pārvarēšana. Ja esi devies 105 km garā pārgājienā un tev ne reizi neiemetas kaklā kamoliņš ar sajūtu – es tūlīt raudāšu, tad tas nav tas.

Spilgtākais emociju uzplūdums mani piemeklēja gājiena trešajā dienā, kad Skandināvijas apstākļi mūs pārbaudīja pēc pilnas programmas. Sākumā šķita, ka nekas par spēcīgo lietu sliktāks nevar būt, bet kad priekšā nāca kalnu upes, kas jāšķērso līdz ceļiem ūdenī, vai purvs, kurš katrā solī piesmeļ zābaku pilnu ar ūdeni, es nonācu līdz gaidītajam lūzuma punktam.

Nu, tas bija tā, uz pāris minūtēm. Labi, kuru es mānu? Uz kādu stundiņu, ja esam atklāti… Bet pēc tam, kad biju izbļāvusies un grupas vadītāju iekaustījusi ar pārgājiena nūjām, izdevās saņemt sevi rokās un dienas posmu pieveikt raitā solī. Pēc tās dienas piedzīvojumiem es tagad zinu atšķirību starp slapjiem un piesmeltiem zābakiem, un to, kāda svētlaime ir zviedru drēbju žāvētavas, kas vienas nakts laikā spēj paveikt šķietami neiespējamo, lai no rīta Tevi ietērptu sausās drēbēs.

Vēl spilgti atmiņā no gājiena ir palikuši dzīvē vislabāk iztērētie 10 eiro. Pēc četru stundu gājiena ar vairāku metru pacēlumu un lietu sejā, kas ceturtajā stundā jau vienkārši zāģē sejas ādu, tu ieraugi mazu nometni un zini, tur ir labākais, ko varētu šajā brīdī vēlēties – sausums un siltums. Tajā reizē stunda mazajā nometnes virtuvē mums izmaksāja 100 zviedru kronas, kas sniedza iespēju būt virtuvē un neko vairāk. Taču man tobrīd šķita, ka par 10 eiro esmu nopirkusi vietu paradīzē, kur eņģeļu pavadījumā žūst manas drēbes, bet sausie makaroni no manas somas – kļūst par dievu ēdienu. Tas bija neaizmirstami un lieliski.

Un vēl no šī pārgājiena man uz ilgu laiku atmiņā paliks pirmais vakars nometnē. Tas bija vakars, kad nelija lietus. Teltīs guļvietas jau bija iekārtotas un mūsu ķermeņi nakts aukstumā lēnām izgaroja no pirts atnesto siltumu. Mēs visi kopīgi ieturējām vakariņas zem zvaigznēm klātās debess. Jūs pat nevarat iedomāties, cik labi garšo putra ar iebiezināto pienu tikai tāpēc, ka viņa ir silta. Tovakar es biju iekārtojusies uz zemē noklātā “Thermarest” matracīša, bet manu klēpi, gluzī kā mazs kaķēns, sildīja tur ieritinājusies draudzene. Kaut kur tālumā virs kalniem parādījās ziemeļblāzma.

Jautāju puišiem: “Vai jūs kādreiz esat raudājuši tikai tāpēc, ka jūs aizkustina mirkļa burvība?!” uz ko saņēmu atbildi: “Nē, jo, ja tā būtu, tad mums šeit būtu jāraud visu laiku!”

Squalio: Kā Tu izvērtē mugursomas saturu? Vai tiešām liekiem 200 gramiem ir nozīme?

– Tā patiesi ir. Arī pāris lieki grami var būt kaktuss tavā mugurā, kad veicama gara distance. Manu somu Kungsledenē pildīja telts, guļammaiss, matracis, maiņas apavi, mikrošķiedras dvielītis, galvas lukturis, drēbes guļai, ēdiens, ūdens un citi mazie nieki izdzīvošanai, ar kuriem parasti visvairāk sanāk tos kilogramus savākt.

Es vienmēr cenšos ņemt pašu minimumu, jo šī nav tā reize, kad teiciens “drošs paliek drošs, paņemšu arī šo” ir vietā. Drīzāk jājautā sev “Vai pastāv risks, ka bez šīs lietas es neizdzīvošu?” Somas svaru ļoti labi var izmērīt bailēs, jo vairāk baidīsies par savām spējām trasē, jo vairāk lietu tajā somā ieliksi!

Veidojot somas lietu sarakstu, uzreiz ir skaidrs, ka ērtības un skaistuma procedūras gājiena laikā netiks baudītas. Tā nu tas ir. Lūpas krāsos mājās.

Kad tu domā, vai ielikt somā siltās zeķes vai ķemmi, labi apzinoties, ka vieta ir tikai vienai no šīm lietām, tad vēlāk pārskatot bildes no gājiena, kurās esi redzams ar izspūrušiem matiem, bet smaidu sejā, tu saproti, ka izdarīji pareizo izvēli, jo tavām pēdām bija silti.

 

Squalio: Iesaki kādu labu pārgājiena maršrutu tepat Latvijā!

– Man mīļas ir Gaujas nacionālā parka takas, Sigulda, Līgatne un Cīrulīši Cēsīs. Rudenī Gaujas ieleja ir īpaši krāšņa. Pasakains ir arī fonda 1836 veidotais tūrisma ceļš apkārt Latvijas robežai, kas ļauj pavisam citā gaismā atklāt Latvijas pierobežas ainavas.

Bet tiem, kas jūt gatavību izaicināt sevi, es noteikti iesaku izmēģināt “Baltā Kalna” organizēto Kolka-Dubulti gājienu. Šis gājiens man pašai ir īpašs, jo tur es noķēru savu pirmo prieku grūtībās, un tas bija skaisti!

 

Squalio: Tavs novēlējums lasītājiem?

– Nesēdēt uz vietas. Kustēties, attīstīties, augt, pārvarēt grūtības un priecāties par to! Novērtējiet to mirkli, kurā esat šeit un tagad. Ja tagadnes mirklis nešķiet kā vērtība, meklējiet savu īsto vietu līdz tas, ko jūs darāt, dara laimīgus jūs pašus.

Šo man iemācīja kalni.

Ir jāiet!